BAPTISMAM – 400

2009.gadā baptisti pasaulē atskatījās uz 400 gadus ilgu darbības laiku. No 24.līdz 26.jūlijam Amsterdamas pilsētā notika baptisma 400 gadu pastāvēšanas svinības. Baptisma kustība aizsākas 1609.gadā un izrietēja no Angiljas pēcreformācijas notikumiem. No pirmās draudzes, kurā bija vien daži desmiti ticīgo, šodien baptisti visā pasaulē aptver pāri par 50 miljoniem kristītu ticīgo un ļaužu kopību, kura ietver pāri par 100 miljoniem cilvēku. No pirmās baptistu draudzes, kura tika dibināta Holandē, šodien baptisms ir pārstāvēts pāri par 200 valstīm visos apdzīvotajos Zemes kontinentos. Tālākie baptisma attīstības notikumi 17.un 18.gadsimtos noritēja Anglijā un tās kolonijās Ziemeļamerikas kontinentā.

1905.gadā Londonā notika pirmais Pasaules Baptistu savienības kongress ar ko tika aizsākta savienību sadarbība starp daudzām pasaules valstu baptistu savienībām.

Eiropas kontinentālajā daļā baptisms aizsākās 1834.gadā 22.aprīlī Hamburgā Vācījā, kad Elbas upē tika kristīti pirmie septiņi baptisti. Kopš 19.gadsimta vidus baptisms strauji izplatījās pa visu kontinentālo Eiropu un šodien Eiropā baptistu savienības no dažādām valstīm ir apvienotas Eiropas Baptistu federācijā. Šajā federācijā sastāv 51 baptistu savienība ar vairāk kā 800 000 kristītu ticīgo no Portugāles līdz Krievijas tālākajiem apgabaliem. Šajā savienībā ir ietverti baptistu ticīgie arī no Vidējiem un Tuvājiem Austrumiem. Tiek uzturētas draudzīgas saites ar baptistu draudzēm Maltā un Turcijā. Pirmās zināmās kristības, kurās tika kristīts latvietis, notika 1855.gada 2.septembrī Mēmeles tagadējās Klaipēdas pilsētā Lietuvā. Taču par oficiālo Latvijas baptisma sākumu uzskata 1860.gada 2.septembri, kad tajā pašā vācu baptistu draudzē Mēmelē tika kristīta neliela latviešu grupa un aizsākās draudžu dibināšana. Pirmās baptistu draudzes Latvijā tika dibinātas Kurzemes reģionā, kur joprojām baptisms skaitliski ir visvairāk pārstāvēts. Šobrīd Latvijā ir ap 90 baptistu draudzēm, kuru lielākā daļa sastāv Latvijas Baptistu draudžu savienībā, ar 6500 kristītu ticīgo. Latvijas Baptistu draudžu savienība sastāv gan Eiropas Baptistu federācijā, gan Pasaules Baptistu savienībā.

Atšķirībā no citām lielākajām protestantu grupām, baptistiem nav bijis viena nozīmīga dibinātāja un aizsācēja, kā, piemēram, Mārtiņš Luters luterāņiem, Džons Kalvins un Ulrihs Cvinglijs reformātiem, vai kā Džons Veslijs metodistiem. Baptisms vēsturiski nav veidojies atsevišķu cilvēku ietekmē. Taču kā ikviena kustība arī baptisms veidojās noteiktu vēsturisku, politiski reliģisku un sociālu notikumu kontekstā.

Iepazīstoties ar laiku un politiski reliģisko kontekstu, kurā rodas pirmās baptistu draudzes, mēs gūstam tuvāku izpratni par tām patiesībām, kuras no paša sākuma pārstāv baptistu ticīgie. Baptisms rodas Anglijas pēcreformācijas reliģisko un politisko notikumu kontekstā. 16.un 17.gadsimta Anglijā politiskā un valsts atzītā reliģiskā dzīve nebija savstarpēji nodalīta. 16.gadsimta Anglija līdzās citām Eiropas zemēm piedzīvoja Baznīcas reformāciju, taču atšķirībā, piemēram, no Vācijas, kur reformācijas vadītājs bijušais mūks un praktizējošs universitātes profesors Mārtiņš Luters tika atbalstīts gan no tautas, gan daļas Vācijas firstu, Anglijā reformācijas iniciators bija gluži pretēji, Anglijas karalis Henrijs VIII. Viņš arī noteica reformācijas apmēru. Vēlākajos Anglijas politiskajos notikumos Anglija īslaicīgi atgriezās pie Romas Katoļu Baznīcas, taču jau ar karali Henriju VIII tika likti pamati Anglijas jeb Anglikāņu Baznīcai. Šajā reformācijas kontekstā, kuru varam nosaukt par reformāciju „no augšas” Anglijas Baznīcas iekšienē radās cilvēki, kuri vēlējās iet tālāk par Anglijas valdnieka Baznīcas reformu redzējumu. Ja Henriju VIII vadīja pamatā politiskie un personiskie motīvi, tad daudzus citus vadīja reliģiski motīvi, kurus pavadīja vēlēšanās redzēt arī reformētu ne tikai Baznīcas „ārējo” veidolu un izmainītu nosaukumu, bet arī tās iekšējo dzīvi. Lieki sacīt, ka valstī un laikā, kur Baznīca un valsts bija vienoti, Baznīcas iekšējās dzīves reformas ilgojošies cilvēki nonāca ārpus likuma un tika pakļauti vajāšanām no Anglijas karalistes un valdošās Baznīcas puses. Anglijas Baznīcā karalis bija tās augstākais vadītājs zemes virsū un kā tādam bija tiesības noteikt savu pavalstnieku ticības saturu un pielūgsmes formu. 1562.gada Reliģijas Artikulos, kurus Parlaments 1571.gadā noteica garīdzniekiem un, kuru XXXVII artikuls, kurš saucas “Par civilajiem maģistrātiem” nosaka karaļa pārākuma varu par baznīcu: „Karaļa majestātei ir augstākā vara Anglijas karalistē un citās viņa valdīšanās, kuram pieder visas viņa karalsites īpašumu augstākās valdības, vienalga vai tās būtu garīdzniecības vai civilās [autoritātes] un nav, un nedrīkstētu būt padotas jebkurai svešai jurisdikcijai.”

Neskatoties uz pastāvošo kārtību, 16.gs Anglijā daudzi sāka pieprasīt tālākas Baznīcas reformas. Daudzu pārliecība bija, ka Baznīca bija kļuvusi korumpēta un lielā mērā atstājusi Bībeles tiešo mācību. Vairāki nozīmīgi faktori sekmēja šo augošo prasību pēc dziļākas reformācijas. Pirmkārt, reformatoru Mārtiņa Lutera un Žana Kalvina uzskati ar, kuriem daudzi Anglijas iedzīvotāji iepazinās. Otrkārt, tika veikts Bībels tulkojums angļu valodā, kas deva cilvēkiem iespēju lasīt Bībeli savā dzimtajā valodā. Treškārt, jau pieminētās sociālās un politiskās pārmaiņas, kas iedrošināja cilvēkus vairāk iesaistīties savas draudzes dzīvē. Lai arī, rēķinoties ar šiem un citiem faktoriem, vairāki 16.gs Anglijas valdnieki mēģināja reformēt Anglijas Baznīcu, šie centieni aprobežojās ar Baznīcas pārvaldības jautājumiem un neviens no šiem centieniem nedeva gandarījumu tiem, kuri vēlējās atgriezties pie vienkāršās Bībeles mācības. Anglijas Baznīcas iekšienē radās dedzīgs novirziens, kurš vēlējās izcelt bibliskās mācības un praksi. Šī ļaužu grupa dziļi ietekmējās no Džona Kalvina reformu piemēra un idejām un kļuva zināmi ar nosaukumu „puritāņi” (no angļu val.vārda „pure”-šķīsts), jo iestājās pēc lielākas doktrīnas un prakses „šķīstības” draudzē. Cita grupa, kura meklēja reformas, tika saukta par „seperātistiem” (no angļu vāl. vārda – to seperate – atdalīt). Lielākā daļa seperātistu bija vīlušies puritāņi, kuri vairs neticēja iespējai reformēt Baznīcu no iekšienes. Līdz ar to seperātisti izveidoja savas, no Anglijas Baznīcas nodalītas draudzes. Ap 1600.gadu pastāvēja jau vairākas šādas draudzes Anglijā un tās turpināja strauji augt līdz pat 1625.gadam. Seperātisti iekļāva sevī daudzas grupas, kuras pieturējās pie dažādiem atšķirīgiem viedokļiem teoloģijas jautājumos. Kādas no tām vēlāk pieslējās atšķirīgām baznīcām kā, piemēran, kvēkeriem, presbiteriāņiem, kongregacionāļiem un dažādām neatkarīgām draudzēm. Savukārt, kādi no šiem seperātistiem nonāca pie pārliecības par ticīgo kristību un kļuva par pirmajiem baptistiem.

Laikā, kad veidojas pirmās baptistu draudzes Anglijā nepastāvēja nedz reliģiskās brīvības, nedz arī Baznīcas un valsts nošķirtības. Šajā kontekstā radušais baptisms sevi pieteica kā aktīvus cīnītājus pēc reliģiskās brīvības un Baznīcas un valsts nošķiršanas principa. Baptisma sākumi ir meklējumi notikumos, kuri risinājās 17.gadsimta sākumā Anglijas pilsētā Gainsburā, kur 1606.gadā kādai seperātistu grupai pievienojās Džons Smits un Tomass Helvijs. Līdz tam Džons Smits, labi izglītots cilvēks, bija Anglikāņu Baznīcas garīdznieks, savukārt Tomass Helvijs bija turīgs uzņēmējs. Kā daudzi viņu laikabiedri, viņi vēlējās patiesu Anglikāņu Baznīcas reformu. Lietojot Bībeli kā savu autoritāti, viņi meklēja atjaunot draudzes biblisko modeli. Līdzīgi daudziem citiem puritāņiem, viņi vēlējās „šķīstīt” Anglijas Baznīcu, taču neesot mierā ar to, ka situācija izteikti nemainās viņi „nodalījās” no Anglijas Baznīcas un pievienojās neatkarīgai seperātistu draudzei Gainsburā. Šī seperātistu draudze pieturējās pie trim uzskatiem, kuri vēlāk kļuva izšķiroši baptisma attīstībā. Visupirms, viņi ticēja, ka Bībele un nevis tradīcija vai ticības formulējumi, bija viņu ticības un prakses normatīvi. Otrkārt, viņi ticēja, ka draudzei ir jāsastāv tikai no ticīgajiem, nevis no tiem, kuri vienkārši apdzīvo kādu apgabalu. Treškārt, viņi ticēja, ka draudzi ir jāpārvalda tās ticīgajiem un nevis no bīskapiem. Savas ticības un uzskatu dēļ vajāti gan no Anglijas Baznīcas, gan civilās valdības, Smits un Helvijs kopā ar skaitliski nelielo draudzi 1607.gadā pārceļas uz Holandi, lai baudītu tur pastāvošo reliģisko brīvību. Esot Holandē, Smita un Helvija vadītā draudze satiekas ar menonītiem un pieņem viņu izpratni par ticīgo kristību. Līdz ar šo pavērsienu tiek uzskatīts, ka pirmā baptistu draudze pasaulē tiek dibināta Amsterdamā un tas notiek 1609.gadā, kad Smita un Helvija vadītā draudze pieņem ticīgo kristību.

Ir kļūdaini domāt, ka vissvarīgākā baptistu atšķirības iezīme ir veids, kā tiek kristīts ticīgais, proti, pagremdēts ūdenī. Laikā, kad baptisms uzsāk savu izplatīšanos 17.gadsimtā svarīgākais jautājums nebija KĀ tikt kristītam, bet gan KURIEM ir jātop kristītiem. Proti, baptisti vēlējās redzēt draudzes sastāvošas tikai no cilvēkiem, kuri nopietni, ar apzinātu izvēli un, kas svarīgākais, brīvi apliecinātu Kristu par savas dzīves Kungu. Viņi vēlējās redzēt ticīgo draudzes, kur katrs personīgi uzticoties Kristum, atsaucās Dieva aicinājumam.

Ir svarīgi saprast, kas pirmos baptistus nodalīja no citiem seperātiestiem, kuri atdalījās no Anglijas Baznīcas. Arī seperātisti vēlējās redzēt draudzes, kurās būtu tikai „svētie”, taču viņi paturēja zīdaiņu kristību. Smits un Helvijs nodalījās no seperātistiem un turpināja ticības dzīves praktizēšanu baptistu draudzē, kad 1609.gadā draudze noraidīja zīdaiņu kristību. Smita un Helvija vadītajā draudzē tikai ticīgie sastāvēja draudzē un reizē arī paši pārvaldīja savu draudzi. Seperātisti arī pieturējās pie kongregacionālas draudzes pārvaldes, taču reizē piešķira vadošu lomu garīdzniecībai pār lajiem. Taču ne baptisti! Katram ticīgajam baptistu draudzē ir līdzvērtīga balss draudzes dzīves un pārvaldes jautājumos. Ikviens ticīgais tika redzēts kā kalpotājs draudzē, uzskatot, ka Kristus darbs un atstātais aicinājums pieder un attiecas uz visiem ticīgajiem, ne tikai attiecas uz garīdzniecību. Baptistu dzīvē „garīdzniecībai” tiek ierādīta cieņas pilna vieta, taču ne pārāka vieta pār citiem draudzes ticīgajiem, jo visi kristieši ir kalpotāji, kuri kalpo viens otram un kopā ir atbildīgi par evaņģēlija sludināšanu apkārtējai pasaulei.