BAPTISMA IZCELŠANĀS PASAULĒ

Baptisms pasaulē aizsākās 1609.gadā, kad tika dibināta pirmā baptistu draudze pasaulē Amsterdamas pilsētā. Šī draudze sastāvēja no angļiem, kuri, kā reliģiskie bēgļi, bija devušies prom no Anglijas, lai meklētu reliģisku patvērumu. 1611.gadā šī draudze devās atpakaļ uz Angliju un visa tālākā baptisma attīstība norisinājās Anglijas karalistes zemēs tai skaitā Ziemeļamerikas kontinentā no 1639.gada. Taču tieši Amsterdamā minētie cilvēki nonāk pie pārliecības par ticīgu cilvēku kristību, iezīmējot baptisma sākumu.

Kā baptisti ir ieguvuši savu nosaukumu? Daudzi pieņem, ka baptisti ir ieguvuši savu vārdu no Jāņa Kristītāja (angliski John the Baptist), taču tā tas nebūt nav. Līdzīgi kā vairums reliģiskas grupas, arī baptisti savu vārdu ir ieguvuši no saviem oponentiem. Nosaukums ir cēlies no baptistu kristību prakses, kur kristāmais tiek pagremdēts, jo grieķu vārds baptizo nozīmē pagremdēt, iegremdēt.

Pirmās atsauksmes uz ticīgajiem Anglijā kā „baptistiem” ir atrodamas 1644.gadā. Pirmajiem baptistiem nepatika šis vārds un viņi to nelietoja attiecībā uz sevi. Tikai vēlāk tas tiek pieņemts iekšēji kā nosaukums strauji augošai kustībai. Sākotnēji priekšroka tika dota vārdam „brāļi” (angliski - Brethren) vai „pagremdētie brāļi” (angliski - Brethren of the Baptized Way). Dažkārt viņi sevi sauca arī par „pagremdētajām draudzēm”. Iespējams, ka vārda „baptisti” piedēvēšana agrīnajiem angļu baptistiem tika aizsākta viņu kristību prakses dēļ, jo jau pēc 1640.gada ir skaidras liecības par vispāratzītu praksi, ka kristību laikā kristāmie tika pagremdēti ūdeni.

Kā baptisti nonāca pie atziņas par pagremdēšanu kristībās? Ap 1608/09 baptisti nonāca pie pārliecības, ka kristības ir izdarāmas vienīgi pie tiem, kuri ir personīgi apliecinājuši Kristu par Kungu un uzticas Viņam kā Glābējam. Sākotnēji baptisti kristīja ar ūdens uzslacīšanu vai uzliešanu un pie pagremdes prakses baptisti nonāca dažus gadus vēlāk. Iespējams, ka daļa baptistu jau praktizēja pagremdi kā kristību formu jau kopš 1614.gada, taču tā vēl nebija vispārēja prakse. Pie šīs pārliecības par pagremdi pirmās draudzes nonāca, studējot Jaunās Derības tekstu atsauces uz kristībām. Tajā pat laikā pagremde bija tam laikam jauna un neparasta prakse.

Kādi uzskati raksturo baptistus? Baptisti savas vēstures gaitā ir turējušies pie zināma skaita pamatprincipiem, kuri skaidri baptistus atšķīra no citām lielajām kristiešu grupām. Tajā pat laikā baptisti ir pieturējušies pie vispāratzītām kristīgām doktrīnām, kuru atzīšana baptistus ierindo kā piederošus kristiešu saimei, piemēram, Trīsvienības atzīšana un sludināšana par taisnošanu ticībā. Par baptistu uzskatiem mēs varam uzzināt no viņu atstātā literārā mantojuma.

Baptisti kopš 17.gadsimta sākuma ir radījuši ievērojamu skaitu ticības apliecību. Baptisti un ticības apliecības. Baptisti nekad nav uzsvēruši atsevišķu ticības apliecību autoritāti, kuras sniegtos pāri Bībelei, kā arī ir iestājušies pret vardarbību, kas vērsta uz ticības prakses un apziņas brīvības ierobežošanu. Tajā pat laikā baptisti pieder pie ļaudīm, kuri vēsturiski ir lietojuši daudzas ticības apliecības lokālo draudžu, draudžu asociāciju, apvienību un savienību dzīvē. Piemēram, 1998.g. aprīlī Latvijas Baptistu draudžu savienības padomē tika akceptēts „Kristīgās dzīves kredo”. Šie baptistu dokumenti tika radīti, lai pildītu noteiktus uzdevumus, proti, paskaidrotu baptistu ticības atziņu citiem; parādītu doktrināras vadlīnijas; kalpotu kā pamats uz kā veidot vienotību draudžu starpā un aizsargātu draudzes no maldīgiem uzskatiem. Domājot par baptistu ticības apliecību uzdevumiem draudžu dzīvē, ir arī jāmin, ka baptisti tajā pat laikā nekad nav pieņēmuši universālu ticības apliecību saistošu visiem baptistiem, jo šis jautājums ir atstāts katras atsevišķas draudzes ziņā. Pāri ticības apliecībām ir atstāta vieta personīgai Rakstu interpretācijai un apziņas brīvībai, jo baptisti iebilst pret jebkādas virs zemes esošas autoritātes likšanu pāri Bībeles autoritātei. Baptisti par sevi saka, ka ir “Grāmatas ļaudis”, uzsverot Rakstu izšķirošo vietu ticības dzīvē un praksē. Tāpēc baptisti ir brīvi jebkurā brīdī pārskatīt un precizēt savas ticības apliecības.

Ticības apliecību saturs. Bez jautājuma par kristībām vai jautājuma par taisnošanu ticībā, baptistu draudžu ticību apliecībās ir saskatāmi citi pamatjautājumi, kuri raksturo baptismu. Baptisti vienmēr ir iestājušies par ticības apziņas brīvību un ir ne tikai prasījuši šīs tiesības sev, bet arī ikvienam citam. Līdzās ticības apziņas brīvībai gan pagātnē, gan arī šodien baptisti iestājas par cilvēktiesībām sociālajos un politiskajos jautājumos. Tajā pat laikā baptistiem ir svarīgs baznīcas un valsts nošķiršanas princips. Kristiešiem ir atļauts piedalīties valsts pārvaldē, bet ir noraidīta baznīcas un valsts vienotība. Ar 19.gadsimtu baptisti šajā jautājumā saskatīja, ka gan baznīca, gan valsts var sadarboties sociālu, kultūras un izglītības mērķu sasniegšanā stingri, saglabājot nošķirtības principu. Īpaši svarīgs princips ir lokālās draudzes autonomija. Katrai draudzei ir tiesības pašai izlemt savus pārvaldes jautājumus. Tajā pat laikā vienojošais starp draudzēm ir tas, ka lokālajai draudzei var pievienoties tikai tie, kuri personīgi apliecina savu ticību Kristum un ir kristīti, kā arī piederībai pie draudzes ir jābūt uz brīvprātības pamata. Personīgās dzīves svētums ir ticis akcentēts vienmēr. Baptisti noraidīja draudžu praksi, kura noteica piederību pēc teritorijas. Debesu valstība baptistu izpratnē nebija saistāma ar teritoriju, bet gan ar personu. Tāpat baptisti noraidīja zīdaiņu kristību; baznīcas un valsts vienotību; reliģiskos spaidus.

Šie šodien plaši akceptētie principi vēsturiski nolika baptistus kā pionierus pēcreformācijas laikā reliģiskās brīvības, baznīcas un valsts nošķirtības un citos jautājumos. Šie principi, kuri baptistus asi nošķīra 17.gadsimtā no citiem, 21.gadsimtā vairs nepadara par unikāliem, jo šie principi šodien ir plaši izpatīti. Šodienas baptisma uzdevums, ir saglabāt un uzturēt šīs patiesības dzīvas draudžu dzīvē, apliecinot sabiedrības priekšā nepieciešamību pēc personiskas izšķiršanās sekot Kristum un uzticēties Viņam kā Glābējam.

Baptist history in Latvia

Whilst the first Latvian Baptist, Fricis Jekabsons, was baptised in Memel (Klaipeda) in neighbouring Lithuania in 1855, Latvian Baptist history is usually dated back to 1860, when nine Latvians, some of whom had been influenced by Lutheran pietism, were baptised in the same Memel church. A year later, Adams Gertners, the first Latvian Baptist pastor, baptised 72 persons in the Ziru River in Latvia, but they were soon persecuted by the Tsarist authorities in league with the Orthodox Church. Meeting and conducting baptisms secretly. They also encountered Lutheran hostility. Despite this, churches were planted, with both a Latvian (Lettish) and a German church established in Riga in 1867, followed later by Russian language congregations. In the early 1870s youth work commenced and choirs began to be trained with singing festivals soon a vital aspect of Baptist witness. Bible Conferences and courses date back to the same period with the first Sunday School opened in Riga in 1873. In 1870, the first Baptist day school was established, primarily for Baptist children. Many other schools followed, but lack of legal status meant they were staffed by private teachers from Baptist congregations. Only in 1889 was the first Baptist school legalised. In 1874, three Latvian Baptist leaders (J. Hermanis, M. Rīss, J. Rumbergs) enrolled at the Seminary in Hamburg. The next year, a de facto Union of Latvian Baptist Churches began, though Latvian Baptists remained formally within the German Baptist Union until 1879, when the Tsar officially recognised the Baptists. In the 1880s, Latvian Baptists started publishing hymnbooks, and a Baptist newspaper Evanģēlists [The Evangelist]. Whilst the work was growing, there were splits over both administrative and theological issues, with the editor of Evanģēlsists arguing against too much German Baptist influence. Attempts to improve relationships between Latvian and German Baptists saw the establishment of the Baltic Baptist Union in 1885.

Many Latvian Baptists, for politico-economic reasons, emigrated to Russia (first Latvian church, 1869), to the USA (first church, 1890), and to Brazil (by 1914 there were already nine churches). Moreover, some of the leaders of the work were exiled to Siberia in 1916. Baptists in Latvia continued their witness; new church buildings were erected; more newspapers were published, but from 1921-23, following the prophecies of some preachers on Christ’s second coming in Brazil, around 2,300 Baptists emigrated there. Whilst encountering social and theological problems, these migrants significantly contributed to the development of Baptist work in Brazil, and in 1946 began mission work in Bolivia, providing the most thrilling mission story in Latvian Baptist history. There was also missionary activity in India and China. Despite emigration Latvian Baptists experienced considerable growth in the 1920s and 30s, In 1927, there were 89 Baptist churches (9,288 members), and, 11 years later, 109 churches (12,192 members). In 1922, a seminary was established under the leadership of J.A. Frey (Freijs). By 1940, when the Soviet authorities forced closure, 53 persons had graduated from it. From 1925-29 William Fetler also organised a Mission and Bible School. Unfortunately, Latvian Baptists were not able to avoid divisions; from 1926-34, Latvian Baptists operated in two separate unions.

WWII brought tragedy: besides human losses, many church members and 35 pastors emigrated forming Latvian Baptist churches abroad. Today, there are two Latvian Baptist Unions outside Latvia – in America and Brazil – with unassociated churches in other countries. In Latvia repression saw some churches compulsorily closed, whilst in 1945 Latvian Baptists were forced by the State to join the All-Union Council of Evangelical Christians-Baptists. With Christian social work and children’s activities prohibited, Baptists declined, so that by 1976 there were only 60 churches with 6,000 members. Despite constraints, illegal or semi-legal attempts were made to evangelise, to organise youth groups, to encourage Bible study, and to give Christian instruction to children, all under the leadership of Pēteris Egle and Jānis Tervits. With choirs and music the only legal activity, the Matthew Baptist church in Riga, emerged as a major centre for Baptist work, from 1974 organising the youth music group, ‘Maranata’. In 1980, permission was given for the organising of lecture courses for preachers and church leaders, which were led by Jānis Tervits.

In 1988 mission and evangelism were renewed, with Baptist pastors actively engaged in open air services and other events. When the Union of Latvian Baptist Churches was re-established in Jan 1990, Sunday school work grew rapidly and publishing re-commenced. The Theological Seminary, re-opened in 1991, has from 2002 welcomed Christians of all denominations. Today, one third of Latvian pastors are its graduates, whilst attempts have been made to diversify leadership roles. During the 1990s, new branches of Baptist work have developed, new churches planted with expanding social work, whilst requisitioned church buildings have been returned. In 2005, there were 85 Baptist churches with approximately 6,500 members. The leader of the Latvian Baptists is given the title of ‘Bishop’.

BAPTISMAM – 400

2009.gadā baptisti pasaulē atskatījās uz 400 gadus ilgu darbības laiku. No 24.līdz 26.jūlijam Amsterdamas pilsētā notika baptisma 400 gadu pastāvēšanas svinības. Baptisma kustība aizsākas 1609.gadā un izrietēja no Angiljas pēcreformācijas notikumiem. No pirmās draudzes, kurā bija vien daži desmiti ticīgo, šodien baptisti visā pasaulē aptver pāri par 50 miljoniem kristītu ticīgo un ļaužu kopību, kura ietver pāri par 100 miljoniem cilvēku. No pirmās baptistu draudzes, kura tika dibināta Holandē, šodien baptisms ir pārstāvēts pāri par 200 valstīm visos apdzīvotajos Zemes kontinentos. Tālākie baptisma attīstības notikumi 17.un 18.gadsimtos noritēja Anglijā un tās kolonijās Ziemeļamerikas kontinentā.

1905.gadā Londonā notika pirmais Pasaules Baptistu savienības kongress ar ko tika aizsākta savienību sadarbība starp daudzām pasaules valstu baptistu savienībām.

Eiropas kontinentālajā daļā baptisms aizsākās 1834.gadā 22.aprīlī Hamburgā Vācījā, kad Elbas upē tika kristīti pirmie septiņi baptisti. Kopš 19.gadsimta vidus baptisms strauji izplatījās pa visu kontinentālo Eiropu un šodien Eiropā baptistu savienības no dažādām valstīm ir apvienotas Eiropas Baptistu federācijā. Šajā federācijā sastāv 51 baptistu savienība ar vairāk kā 800 000 kristītu ticīgo no Portugāles līdz Krievijas tālākajiem apgabaliem. Šajā savienībā ir ietverti baptistu ticīgie arī no Vidējiem un Tuvājiem Austrumiem. Tiek uzturētas draudzīgas saites ar baptistu draudzēm Maltā un Turcijā. Pirmās zināmās kristības, kurās tika kristīts latvietis, notika 1855.gada 2.septembrī Mēmeles tagadējās Klaipēdas pilsētā Lietuvā. Taču par oficiālo Latvijas baptisma sākumu uzskata 1860.gada 2.septembri, kad tajā pašā vācu baptistu draudzē Mēmelē tika kristīta neliela latviešu grupa un aizsākās draudžu dibināšana. Pirmās baptistu draudzes Latvijā tika dibinātas Kurzemes reģionā, kur joprojām baptisms skaitliski ir visvairāk pārstāvēts. Šobrīd Latvijā ir ap 90 baptistu draudzēm, kuru lielākā daļa sastāv Latvijas Baptistu draudžu savienībā, ar 6500 kristītu ticīgo. Latvijas Baptistu draudžu savienība sastāv gan Eiropas Baptistu federācijā, gan Pasaules Baptistu savienībā.

Atšķirībā no citām lielākajām protestantu grupām, baptistiem nav bijis viena nozīmīga dibinātāja un aizsācēja, kā, piemēram, Mārtiņš Luters luterāņiem, Džons Kalvins un Ulrihs Cvinglijs reformātiem, vai kā Džons Veslijs metodistiem. Baptisms vēsturiski nav veidojies atsevišķu cilvēku ietekmē. Taču kā ikviena kustība arī baptisms veidojās noteiktu vēsturisku, politiski reliģisku un sociālu notikumu kontekstā.

Iepazīstoties ar laiku un politiski reliģisko kontekstu, kurā rodas pirmās baptistu draudzes, mēs gūstam tuvāku izpratni par tām patiesībām, kuras no paša sākuma pārstāv baptistu ticīgie. Baptisms rodas Anglijas pēcreformācijas reliģisko un politisko notikumu kontekstā. 16.un 17.gadsimta Anglijā politiskā un valsts atzītā reliģiskā dzīve nebija savstarpēji nodalīta. 16.gadsimta Anglija līdzās citām Eiropas zemēm piedzīvoja Baznīcas reformāciju, taču atšķirībā, piemēram, no Vācijas, kur reformācijas vadītājs bijušais mūks un praktizējošs universitātes profesors Mārtiņš Luters tika atbalstīts gan no tautas, gan daļas Vācijas firstu, Anglijā reformācijas iniciators bija gluži pretēji, Anglijas karalis Henrijs VIII. Viņš arī noteica reformācijas apmēru. Vēlākajos Anglijas politiskajos notikumos Anglija īslaicīgi atgriezās pie Romas Katoļu Baznīcas, taču jau ar karali Henriju VIII tika likti pamati Anglijas jeb Anglikāņu Baznīcai. Šajā reformācijas kontekstā, kuru varam nosaukt par reformāciju „no augšas” Anglijas Baznīcas iekšienē radās cilvēki, kuri vēlējās iet tālāk par Anglijas valdnieka Baznīcas reformu redzējumu. Ja Henriju VIII vadīja pamatā politiskie un personiskie motīvi, tad daudzus citus vadīja reliģiski motīvi, kurus pavadīja vēlēšanās redzēt arī reformētu ne tikai Baznīcas „ārējo” veidolu un izmainītu nosaukumu, bet arī tās iekšējo dzīvi. Lieki sacīt, ka valstī un laikā, kur Baznīca un valsts bija vienoti, Baznīcas iekšējās dzīves reformas ilgojošies cilvēki nonāca ārpus likuma un tika pakļauti vajāšanām no Anglijas karalistes un valdošās Baznīcas puses. Anglijas Baznīcā karalis bija tās augstākais vadītājs zemes virsū un kā tādam bija tiesības noteikt savu pavalstnieku ticības saturu un pielūgsmes formu. 1562.gada Reliģijas Artikulos, kurus Parlaments 1571.gadā noteica garīdzniekiem un, kuru XXXVII artikuls, kurš saucas “Par civilajiem maģistrātiem” nosaka karaļa pārākuma varu par baznīcu: „Karaļa majestātei ir augstākā vara Anglijas karalistē un citās viņa valdīšanās, kuram pieder visas viņa karalsites īpašumu augstākās valdības, vienalga vai tās būtu garīdzniecības vai civilās [autoritātes] un nav, un nedrīkstētu būt padotas jebkurai svešai jurisdikcijai.”

Neskatoties uz pastāvošo kārtību, 16.gs Anglijā daudzi sāka pieprasīt tālākas Baznīcas reformas. Daudzu pārliecība bija, ka Baznīca bija kļuvusi korumpēta un lielā mērā atstājusi Bībeles tiešo mācību. Vairāki nozīmīgi faktori sekmēja šo augošo prasību pēc dziļākas reformācijas. Pirmkārt, reformatoru Mārtiņa Lutera un Žana Kalvina uzskati ar, kuriem daudzi Anglijas iedzīvotāji iepazinās. Otrkārt, tika veikts Bībels tulkojums angļu valodā, kas deva cilvēkiem iespēju lasīt Bībeli savā dzimtajā valodā. Treškārt, jau pieminētās sociālās un politiskās pārmaiņas, kas iedrošināja cilvēkus vairāk iesaistīties savas draudzes dzīvē. Lai arī, rēķinoties ar šiem un citiem faktoriem, vairāki 16.gs Anglijas valdnieki mēģināja reformēt Anglijas Baznīcu, šie centieni aprobežojās ar Baznīcas pārvaldības jautājumiem un neviens no šiem centieniem nedeva gandarījumu tiem, kuri vēlējās atgriezties pie vienkāršās Bībeles mācības. Anglijas Baznīcas iekšienē radās dedzīgs novirziens, kurš vēlējās izcelt bibliskās mācības un praksi. Šī ļaužu grupa dziļi ietekmējās no Džona Kalvina reformu piemēra un idejām un kļuva zināmi ar nosaukumu „puritāņi” (no angļu val.vārda „pure”-šķīsts), jo iestājās pēc lielākas doktrīnas un prakses „šķīstības” draudzē. Cita grupa, kura meklēja reformas, tika saukta par „seperātistiem” (no angļu vāl. vārda – to seperate – atdalīt). Lielākā daļa seperātistu bija vīlušies puritāņi, kuri vairs neticēja iespējai reformēt Baznīcu no iekšienes. Līdz ar to seperātisti izveidoja savas, no Anglijas Baznīcas nodalītas draudzes. Ap 1600.gadu pastāvēja jau vairākas šādas draudzes Anglijā un tās turpināja strauji augt līdz pat 1625.gadam. Seperātisti iekļāva sevī daudzas grupas, kuras pieturējās pie dažādiem atšķirīgiem viedokļiem teoloģijas jautājumos. Kādas no tām vēlāk pieslējās atšķirīgām baznīcām kā, piemēran, kvēkeriem, presbiteriāņiem, kongregacionāļiem un dažādām neatkarīgām draudzēm. Savukārt, kādi no šiem seperātistiem nonāca pie pārliecības par ticīgo kristību un kļuva par pirmajiem baptistiem.

Laikā, kad veidojas pirmās baptistu draudzes Anglijā nepastāvēja nedz reliģiskās brīvības, nedz arī Baznīcas un valsts nošķirtības. Šajā kontekstā radušais baptisms sevi pieteica kā aktīvus cīnītājus pēc reliģiskās brīvības un Baznīcas un valsts nošķiršanas principa. Baptisma sākumi ir meklējumi notikumos, kuri risinājās 17.gadsimta sākumā Anglijas pilsētā Gainsburā, kur 1606.gadā kādai seperātistu grupai pievienojās Džons Smits un Tomass Helvijs. Līdz tam Džons Smits, labi izglītots cilvēks, bija Anglikāņu Baznīcas garīdznieks, savukārt Tomass Helvijs bija turīgs uzņēmējs. Kā daudzi viņu laikabiedri, viņi vēlējās patiesu Anglikāņu Baznīcas reformu. Lietojot Bībeli kā savu autoritāti, viņi meklēja atjaunot draudzes biblisko modeli. Līdzīgi daudziem citiem puritāņiem, viņi vēlējās „šķīstīt” Anglijas Baznīcu, taču neesot mierā ar to, ka situācija izteikti nemainās viņi „nodalījās” no Anglijas Baznīcas un pievienojās neatkarīgai seperātistu draudzei Gainsburā. Šī seperātistu draudze pieturējās pie trim uzskatiem, kuri vēlāk kļuva izšķiroši baptisma attīstībā. Visupirms, viņi ticēja, ka Bībele un nevis tradīcija vai ticības formulējumi, bija viņu ticības un prakses normatīvi. Otrkārt, viņi ticēja, ka draudzei ir jāsastāv tikai no ticīgajiem, nevis no tiem, kuri vienkārši apdzīvo kādu apgabalu. Treškārt, viņi ticēja, ka draudzi ir jāpārvalda tās ticīgajiem un nevis no bīskapiem. Savas ticības un uzskatu dēļ vajāti gan no Anglijas Baznīcas, gan civilās valdības, Smits un Helvijs kopā ar skaitliski nelielo draudzi 1607.gadā pārceļas uz Holandi, lai baudītu tur pastāvošo reliģisko brīvību. Esot Holandē, Smita un Helvija vadītā draudze satiekas ar menonītiem un pieņem viņu izpratni par ticīgo kristību. Līdz ar šo pavērsienu tiek uzskatīts, ka pirmā baptistu draudze pasaulē tiek dibināta Amsterdamā un tas notiek 1609.gadā, kad Smita un Helvija vadītā draudze pieņem ticīgo kristību.

Ir kļūdaini domāt, ka vissvarīgākā baptistu atšķirības iezīme ir veids, kā tiek kristīts ticīgais, proti, pagremdēts ūdenī. Laikā, kad baptisms uzsāk savu izplatīšanos 17.gadsimtā svarīgākais jautājums nebija KĀ tikt kristītam, bet gan KURIEM ir jātop kristītiem. Proti, baptisti vēlējās redzēt draudzes sastāvošas tikai no cilvēkiem, kuri nopietni, ar apzinātu izvēli un, kas svarīgākais, brīvi apliecinātu Kristu par savas dzīves Kungu. Viņi vēlējās redzēt ticīgo draudzes, kur katrs personīgi uzticoties Kristum, atsaucās Dieva aicinājumam.

Ir svarīgi saprast, kas pirmos baptistus nodalīja no citiem seperātiestiem, kuri atdalījās no Anglijas Baznīcas. Arī seperātisti vēlējās redzēt draudzes, kurās būtu tikai „svētie”, taču viņi paturēja zīdaiņu kristību. Smits un Helvijs nodalījās no seperātistiem un turpināja ticības dzīves praktizēšanu baptistu draudzē, kad 1609.gadā draudze noraidīja zīdaiņu kristību. Smita un Helvija vadītajā draudzē tikai ticīgie sastāvēja draudzē un reizē arī paši pārvaldīja savu draudzi. Seperātisti arī pieturējās pie kongregacionālas draudzes pārvaldes, taču reizē piešķira vadošu lomu garīdzniecībai pār lajiem. Taču ne baptisti! Katram ticīgajam baptistu draudzē ir līdzvērtīga balss draudzes dzīves un pārvaldes jautājumos. Ikviens ticīgais tika redzēts kā kalpotājs draudzē, uzskatot, ka Kristus darbs un atstātais aicinājums pieder un attiecas uz visiem ticīgajiem, ne tikai attiecas uz garīdzniecību. Baptistu dzīvē „garīdzniecībai” tiek ierādīta cieņas pilna vieta, taču ne pārāka vieta pār citiem draudzes ticīgajiem, jo visi kristieši ir kalpotāji, kuri kalpo viens otram un kopā ir atbildīgi par evaņģēlija sludināšanu apkārtējai pasaulei.